Nežēlīgi!
Strādājot reanimācijā jau divus gadus, esmu redzējusi visdažādākos cilvēkus, ar visdažādākajām slimībām, diagnozēm, ārstēšanās gaitu un iznākumu. Tā kā pārsvarā tomēr strādāju pieaugušo reanimācijas nodaļā nevis bērnu, tad visbiežāk nākas ārstēt gados vecus cilvēkus ar hroniskām, progresējošām slimībām – galvenokārt tās ir sirds-asinsvadu saslimšanas, elpošanas ceļu saslimšanas, gremošanas trakta saslimšanas, orgānu mazspējas un tamlīdzīgi. Taču nereti reanimācijas nodaļā ārstējas jauni cilvēki – un tās pārsvarā ir kādas akūtas, ar smagu gaitu noritošas slimības, nereti vēzis, kā arī traumas. Un tieši jauni cilvēki parasti izraisa visam medpersonālam lielāko līdzjūtību – domāju tāpēc, ka vecu cilvēku saslimšanas parasti šķiet kā kaut kas dabisks – tā ir novecošana. Taču, kad ļoti slims ir kāds jauns cilvēks, tad tas neliekas dabiski, īpaši tāpēc, ka tā kā organisms pamatā ir jauns un veselīgs, tad iemesls kāpēc jauns cilvēks ir nokļuvis reanimācijā nav tipiska slimība, bet kāds īpašs notikums, veids kā slimība attīstījusies, īpašs stāsts kā tas noticis! Nav jau tā, ka neviens nejūt līdzi veciem cilvēkiem, tieši otrādi, protams, ka ir cieņa un laba attieksme pret padzīvojušiem cilvēkiem, vienkārši tā ir, ka pret jauniem, ļoti slimiem cilvēkiem izveidojas tāda īpaša attieksme un emocijas.
Pagājušajā nedēļā man bija reanimācijā dežūra. Biju atbildīga par pieciem pacientiem, no kuriem četri bija gados veci cilvēki, bet viens bija ļoti jauns puisis, kura stāvoklis bija galēji smags. Puisim nebija nekāda smadzeņu aktivitāte, elpoja ar mākslīgo plaušu ventilāciju un asinsspiediens arī tika mākslīgi uzturēts ar medikamentiem. Temperatūra bija ļoti augsta visu laiku un to gandrīz nekā nevarējām samazināt. Ārēji viņš izskatījās ļoti slikti – viss sviedros, galva it kā būtu no plastelīna -saspaidīta no visām pusēm. Lasīju viņa slimības vēsturi. Puisis bija atrasts kāpņu telpā, bezsamaņā. Viņš bija ar draugiem atpūties kādā vietējā bārā. Tika lietots alkohols. Viņš tika piekauts, pa galvu spārdīts ar kājām un pēc tam nomests no kāpnēm lejā. Pēc tam, kad veicu viņa objektīvo apskati, turpināju tur palātā stāvēt un vienkārši skatīties uz viņu vēl aptuveni 10 minūtes, klusībā lūdzot. Nespēju savā galvā savākt domas un emocijas par šo gadījumu. Domāju par to, kā ir iespējama tāda vardarbība, tāds ļaunums. Pienāca medmāsa, teicu, ka nevaru saprast kā kaut ko tādu var izdarīt cilvēks cilvēkam! Nespēju iedomāties, ko tie cilvēki tajā brīdi domāja, kad spārdīja viņu – vai viņi nesaprata, ka var viņu nogalināt? Faktiski viņi to arī izdarīja, jo bez dzīvību uzturošiem aparātiem viņš nomirtu. Skatījos uz šo puisi mēģinot aptvert to, ka dzīvoju uz šīs pasaules ar tādiem cilvēkiem kopā, kuri kaut ko tādu spējīgi izdarīt. Man tā spriežot, medmāsa saka: ‘Iedomājieties, dakter, un viņam vēl sieva gaida bērniņu!” Pēc šiem vārdiem, likās, manī viss sabruka. Tajā brīdī, kad dzirdu ko tādu, šķiet, es viļos visā. Es vienkārši dzīvoju savu dzīvi, bet man blakus notiek šādas lietas! Pēc neveiksmīga mēģinājuma to visu aptvert, analizēt un mēģināt saprast, es noglabāju savas domas un emocijas kaut kur dziļi sevī, jo sapratu, ka savādāk galva vienkārši “eksplodēs”.
Šādi, līdzīgi pacienti nav liels retums. Vardarbība ir mums apkārt. Kā lai noskatās uz šiem notikumiem? Bet vai mēs spējam ko mainīt? Domāju, ka vismaz cilvēcīgiem spēkiem nē. Protams, ka labāk darīt kaut ko, nevis neko. Mēs varam mēģināt apturēt varmācību likumīgā ceļā, ar policiju, tiesas prāvām, reklāmas kampaņām un izmantojot masu medijus. Taču tas būtu kā slimības simptomu mazināšana, nevis cēloņa ārstēšana. Problēma ir daudz dziļāka, senāka un plašāka nekā mēs spējam to aptvert. Visbiežāk, cilvēki, kuri veic kādu varmācību, kādreiz paši no tās cieta. Manuprāt, tikai dvēseles dziedināšana spēj cilvēku apturēt no šāda ļaunuma darīšanas citam cilvēkam. Bet vai to spēj psihologi, psihoterapeiti, policisti, ārsti, skolotāji, sociālie darbinieki? Kurš spēs mūs pasargāt no sevis un citiem?