Gallery

Ārsta dienasgrāmata! Iepazīstamies!

29 Dec

MAn 26 gadi un esmu ārsts, rezidents anesteziologs-reanimatologs.

ārsta diplomu saņēmu 2010 gada pavasarī un nu jau gandrīz divus gadus strādāju slimnīcas operāciju zālēs taisot anestēzijas un reanimācijas nodaļā kā intensīvās terapijas ārsts. Papildus strādāju arī kā asistents katedrā pasniedzot pirmo palīdzību un anestezioloģijas pamatus.

Aicinājums

 

Manā ģimenē nav neviens, kam būtu ārsta vai medmāsas profesija. Pie tam, nav neviens no man apkārtējiem cilvēkiem, kurš būtu kaut kādā veidā saistīts ar medicīnu. Neskatoties uz to, jau no agras bērnības es ļoti velējos kļūt par ārstu. Kāpēc? Nezinu…Man pat īsti nebija izpratnes par šo profesiju, taču jutu, ka es būšu tieši ārsts.

Kad ar citiem bērniem pagalmā spēlējāmies un vajadzēja izvēlēties, kas tu vēlies būt – skolotāja, policists, pārdevēja, ārsts, bandīts…Uzmini, kas vienmēr biju es?

Laiks skrēja vēja spārniem, es kļuvu pusaudze, veidojās mans raksturs, personība, bija spēcīgi, mani ietekmējoši notikumi, piemēram, sāpīga vecāku šķiršanās, aiziešana no profesionālā sporta, ar ko tolaik nodarbojos. Sāku domāt par citām iespējām dzīvē – mācīties valodas, kas man ļoti labi padevās, arheoloģija, ekonomika. Ar izcilību pabeidzu vidusskolu un tāpēc varēju iestāties praktiski jebkurā augstskolā, kurā gribētu, bija iespēja mācīties arī ārzemēs. Arī mans tēvs vēlējās, lai es mācos par kaut ko, kas ir daudz perspektīvāks par medicīnu, ātrāk apgūstams un arī finansiāli vilinošāks. Patiesībā, viņš pat bija pret to, lai es studētu tieši medicīnu. Tā nu manā prātā bija juceklis, domas skraidīja un es neradu mieru. Lai pieņemtu lēmumu, nolēmu atslēgt prātu, jo tas bija pārāk „piebāzts” ar informāciju par augstskolām, vecāku domām un vēlmēm, manu racionālo spriedelēšanu. Un tā es bez mazākās piepūles tomēr izvēlējos sekot savam bērnības aicinājumam un sāku studēt medicīnu, lai kļūtu par ārstu. Lēmumu pieņēma mana sirds!

Vēlāk ,studējot, vairākas reizes atcerējos to, kā izvēlējos šo ceļu, pa kuru eju un sapratu, ka tas ir pareizs, jo nespēju iedomāties, ka dzīvē varētu nodarboties ar ko citu. Arī tagad šī sajūta nav mani atstājusi – esmu savā vietā! Tas man sniedz zināmu piepildījuma sajūtu. Uz darbu eju ar prieku. Varu pat apgalvot, ka mans darbs ir mans hobijs.

Esmu kristiete.

Ar Dievu esmu tikai divus gadus. Pirms tam Viņu nepazinu, tāpēc esmu īpaši pateicīga, ka neskatoties uz to, ka nezināju Viņu, Viņš mani jau tad vadīja tur, kur šobrīd esmu.

Un tagad savā darbā es varu un cenšos katru dienu pagodināt Dievu, kā arī kalpot cilvēkiem.

Gribētos, ejot pa ielu, katram pienākt klāt un pastāstīt, cik laimīga esmu, jo tā vieta, kur Dievs ir ielicis, ir vislabākā! Katram novēlētu tādu aicinājuma piepildījumu, kāds ir man.

About these ads

komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: